Es neesmu teātra cilvēks. Un negribu būt. Tieši šajā brīdī "zirgu pastā" notiek franču teātra nodarbība, uz kuru man likās, ka es noteikti gribēšu doties, bet tā nav. Es sapratu, ka tur es jūtos tā, it kā atdotu savas emocijas, savu vissvarīgāko pildījumu citiem. Man jau nav žēl, taču teātra kontekstā man tas vēl ilgu laiku neizdotos tā, ka šķistu - jā, tas ir kas īsts. Toties iztukšojies tā vai tā pa īstam. Un negribas spēlēt un uzspēlēt. Gribas drīzāk "izkrāso pats" vakaru. Un vairāk laika pašai dzīvei. Es no visas sirds negribu būt aktrise. Bet lūkoties uz aktieru spēli.. Tas ir kas cits. Tas ir brīnišķi, ja vien patiešām var just, ka viņi atdod daļu no sava vārā pildījuma katram skatītājam. Ar tādām metodēm es to nevarētu. Tad lai nu tas paliek manam prātam mūžam nesasniedzami un ģeniāli.
Man tik ļoti patīk sēdēt pirmajās rindās. Tad var redzēt, kā sakustas katrs vaibsts, kā krīt gaisma un kā trīc rokas. Tad, kad var saskatīt īstenības robežu. Arī koncertos, lekcijās, Ziemassvētkos būt tuvu pie tā, kas runā. Tad var redzēt tos brīžus, kad cilvēks neapzināti ir skaists caur savu uztraukumu. Piekritīsiet, ka uztraukums ir neliels rūpju paveids. Rūpējas, lai citiem patiešām būtu, ko saklausīt, kad ķermenis ir nemierā no lielas gribēšanas, lai būtu l a b i. Kad vienkārši RŪP. Kad nav vienalga. Ko gan vēl vajag, kā iet ārā vai tepat un no savas dzīves pirmajām rindām skatīties sīkumiem acīs. Redzēt, kā viss ir simbolos, kā viss ir neticami. Skatīties, kā gaisma krīt. Tā var dzīvot!
Es tagad dzīvoju pārsvarā tikai ar labo roku, jo kreisā iekļuva mazā sadzīviskā avārijā. Ar labo taču vienmēr visu dara, labā arī ir tā meistare. Bet nu nevar bez otras pārāk eleganti rīkoties, nav līdzsvara. Reizēm sanāk maza, saspīlēta izrāde, kad tu dari tikai kaut ko vienu, kad tu meklē sevī it kā tikai vienu daļu. Vai arī, kad tu apzināti centies iztikt bez otra cilvēka, bez citu siltajām rokām, lai būtu viens un nepiesaistīts, jo tā var variēt ar dzīvi, neiedragāt visādos attiecību sarežģījumos sevi un apkārtējos.
Mana sadzīviskā avārija gadījās, kad es gatavoju pankūku mīklu. Jau pusceļā bija jābrauc uz slimnīcu. Mammai pateicu, ka jāpieliek vēl tikai milti, tad būs gatavs.
Bija diezgan liels stress.
Mamma esot vēl izšrubējusi visu māju, lai varētu nomierināties tiktāl, ka varētu piebērt miltus un turpināt manu mīklu.
Par to man ir žēl.
Bet arī
ļoti skaista un mīļa sajūta.
Kas gan ir pankūkas bez miltiem? Švaks teātris, ne?
Happiness is only real when shared. HELL YEAH!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru