Lūk, jautājums, par kuru dzīvē esmu domājusi vairākkārt. "Domājusi" ar nozīmi - eksperimentējusi līdzi savām domām. Pārsvarā tie bijuši pamatīgi ikdienas poetizēšanas centieni, tvīkstot par to, cik jauki būtu just, ka vari pārtikt no saules enerģijas, būt mazā Buda vai attīrīt organismu uz mūžīgiem laikiem..
Tagad šis tas ir mainījies. Tas, ar ko es šobrīd nevaru sadzīvot, ir patēriņš. Pēkšņi sajutos kā tāds patēriņa templis, saprotot, ka varētu ēst un justies apmierināta ar dzīvi (un kā likums pārliecinātāka par savu figūru), ēdot mazāk. Gribētos po žizņi darīt tā, lai uz mani pēc iespējas mazāk varētu attiecināt patērētāja vārdu.
Maza atkāpe par NEpatērēšanu.
LKA ir tāds ģeniāls lektors Raimonds Briedis, kuram vienmēr ir melns krekls un melnas bikses. Viņš izskatās labi un interesanti, viņam ir apaļais seno laiku pulkstenis, kuru var izņemt no kabatas. Tad nu es domāju – ja nu ir tā, ka viņam ir nevis 5 melni krekli, bet tikai viens, kuru viņš katru vakaru rūpīgi mazgā un kopj. Tas būtu gluži kā dzīves svētceļojumā, kurā jāņem līdzi pēc iespējas mazāk, lai nenospiež pēdas un lai var nokļūt tieši tur, kur vēlies. Liekas, ka pat skapī vajadzētu atbrīvot vietu, kur varētu ierasties radošums. Ja nu tam ienāk prātā tāda spontāna doma. Tomēr varbūt viņš gribēs nakšņot kādā citā no manām mantu lādēm. Arī tur - negribas, lai Viņam jāspraucas iekšā gluži kā sabiedriskajā transportā.
Atgriežos pie nepatērēšanas ēdmaņas jomā-
vēlos, lai ķermenis, kā arī tas veids, kā to uzturu, pārvēršas par nelielas atsacīšanās (lieki piebilst, ka reizē arī gūšanas) templi. Lai tas ir mūžīgs atgādinājums. Un tas darbojas. Parasti mēs ēdam saskaņā ar dzīvesveidu. Tad nu esmu “revolucionāre” un mēģinu otrādi - mainīt dzīvesveidu no ēdmaņas puses.
Problēma - esmu izsmalcināta būtne. Man vienmēr ir gribējies pusdienot tādā restorānā, kur uz lielā baltā šķīvja ir divi kartupeļi (eksotiski skaita un, par nelaimi, arī cenas dēļ), tikpat maza dōza dārzenīšu, īpatnējas garšvielas un maliņā uzšvīkāta mērcīte. Tas viss, protams, aizņem augstākais pusi no šķīvja platības. Tāda patika manī mājo, tāpēc jau neapzināti biju sākusi tā darīt ar gaužām parastu ēdienu. Un IR! Šāds gastronomiskais dizains pie reizes paģēr arī attiecīgo ēšanas lēnumu, kas ir pats labumiņš. Tieši tāpēc man tik mīļa kļuvusi krišņu virtuve uz K.Barona ielas. Cilvēki tur negrūsta krēslus un nerij tempos. Viss ir mierīgi, protams, attiecīgie atribūti, kas man atgādina jogu.. Kā arī - es jūtu, ka manī pavisam dabīgi, bez jelkādiem uzskatiem par dzīvnieku nokaušanu mājo "veģetāriete". Ļoti garšo vieglais ēdiens. Varbūt, ka es izjūtu gaļas "ļaunumu" kādos zemapziņas slāņos.
Pa to pašu naudu es varētu nopirkt daudz vairāk produktu un pagatavot mājās, bet es, neģēle, tieši pirms iešanas mājās eju uz savām krišņām. Daudzumu aizvietoju ar savdabīgu meditāciju. Un vispār - vienā ēdienreizē esot jāēd dūres lieluma ēdiens. Saskaņā ar šo teoriju es savos 18 gados droši vien jau esmu paēdusi visam mūžam. Tā kā droši varu paņemt nelielu atvaļinājumu šajā jomā.
