Attīrīties

Gribu mētāties ar dubļiem, apkleksēties, iegremdēties, un tad, kad pakritīšu, zemi just. Negribu, lai kādā salonā man ar glanci klāj to visu uz ķermeņa izjusti nirvāniskā manierē. Es gribu būt ļoti iesaistīta. Es gribu, lai sitas sejā, lai saķep matos un aiz nagiem, lai ir briesmīgi un mežonīgi. Vairāk kā nekad man gribas izcīnīties ar dzīvi tā, ka pēc tam var skaidri redzēt, kas jāmazgā nost.

Es Tevi izaicinu!

Mazā lēdija manā gultā

Es te šonakt neesmu viena. Un jau kādu laiciņu tā. Viņa pie manis atbrauca uz vienu no mīlīgākajiem termiņiem, kādi ir pasaulē, - līdz piedzims brālītis. Es vienmēr guļu mierīgi, aizmiegot man patīk just, kā pamazām, pamazām vairs nejūtu savu ķermeni, jo tas nav kustējies jau daudzus mirkļus, pamazām, pamazām es izgaistu noslēpumainajā miega mistērijā. Bet viņa man pa nakti krīt virsū, vienmēr baidos, vai nepalieku pārāk naidīga, stumdot viņu uz priekšu un atpakaļ. Baidos, jo vēl gluži nav īstais laiks kļūt par īgnu un vecu tanti. Šī diena ir pavadīta jauki, jo esmu mazlietiņ atkal pārliecinājusies, ka īgna nav īstais vārds.

Man bija brīvdiena, kuru pēc akadēmiskiem standartiem (?) es pavadīju pilnīgi nelietderīgi. Gulēju 10 stundas un, kad pamodos, mana seja pēc ilga pārtraukuma izskatījās drīzāk mīlīgi nekā samocīti piepampusi. Tam sekoja pelde ezerā, arī vienkārša stāvēšana ezera vidū, it kā neliela sajaukšanās ar vidi un saules apkampieniem. Es pirmo reizi mūžā mācīju mazo lēdiju peldēt, turot viņu uz savas plaukstas, un redzēju arī, kā tētis māca peldēt mammu. Ziniet, maza idillīte priekš manis. To vien darīju kā priecājos par to, ka pastāv tas viss, ko redzu, un ka pastāv tāda sajūta, kāda man no tā rodas. Gribējās laimē apmīļot visas radībiņas, tāda mātišķa frekvence.

Vēlāk es mazgāju un ķemmēju viņas matus. Manā pirmajā citu mazgāšanas pieredzē dabūju atzīmi 10, jo nenošļakstīju seju un ūdens nebija pārlieku karsts. Mēs nolēmām izmēģināt frizūru, kuru būs jāatkārto rīt no rīta, kad mazā brauks uz Jūrmalu, lai būtu klāt, kad vedīs mājās puisīti. "Es pilnīgi nevaru noticēt, ka man ir brālītis!!" viņa teica. Un ziniet, ko vēl? Tad, kad lēdija devās pie miera, bet es vēl gribēju paskatīties filmu datorā, viņa sacīja, ka "viņai nespīdēs acīs arī, ja spīdēs". Lūk, tā ir jāmīl. Par dažām lietām ir jābūt vienalga vai arī patiesībā - jāsaprot Pati Būtība, proti, ka tas nu patiešām ir mazsvarīgi. Gluži kā akadēmiskie centieni dienā, kad var pavadīt laiku ar šādu jaunkundzi. Šovasar viņai pat ir iesauļojies dekoltē un pleciņi, valkājot savu mīļmīļo rozā krekliņu, kuru es jau ilgi ar rūgtumu biju glabājusi skapī, jo pa īstam labi tajā jutos tikai uzlaikošanas kabīnē. Bet nu - viens no vērtīgajiem pirkumiem, patiesi!

Mainos

Man patīk pilnīgi visi gadalaiki, bet vēl jo šarmantākas ir gadalaiku maiņas. Īpašās sastāvdaļas nepastāv, visi ķiršu ziedi ir perfekti.. Tās ir pirmās filmu pērles, kas man nāk prātā. Bet pats labākais ir tas, ka tagad jūtu, ka tas man patiešām ir zināms!

Šobrīd ir pavasaris. It kā. Brīžiem, kad uzpūš siltā vēsma, IR pavasaris. Lauras prātā tā uzreiz ir grandioza sajūta, tik liela, it kā tas būtu +25 grādu karstums, kas ievējojis matos, un es gribu zemenes. Āaa, es gribu iet uz Cēsu tirgu agri no rīta, lai dabūtu vissaldākās. Vēl labāk - es gribu iet uz dārzu un meklēt tās zem lapām, atvairīt mušas un Čārliju, kurš censtos man nolaizīt seju ikreiz, kad noliecos pēc ogas. Es neesmu pieradusi, ka manī ir tik liels prieks par tieši šo laiku, kas ir tagad, tāpēc es to atpazīstu kā vasaras vēstnesi. Zemenes. Es gribu vārīt auzu pārslu putru Lāsēna zemeņu pienā un jau tāpat nevaldāmi gardajā smaržā sabērt īstas ogas.

Tas, ko es tikko uzrakstīju izklausās kā absolūta dzīvošana nākotnē (patīk visi gadalaiki - ha!). Ir tā, it kā šādi nākotnes uzplaiksnījumi mani ved vairāk pie šī brīža nevis otrādi. Manā galvā tas notiek Tieši Šobrīd, un kurš gan var apgalvot, ka tajā nav nekā no īstuma, ja reiz es sajūtu garšu un smaržu? Manī gadalaiki var mainīties visu laiku, es tos visu laiku atceros pilnībā, tāpēc nav nožēlas, kad kāds no tiem nāk vai iet. Visa tā mirkļu un gadalaiku kopā savīšanās - ĢENIĀLI! Tā priekšā es jūtos pilnīgi vai apstulbusi un par visu pateicīga.

Ir pavasaris. Ir jaunie puķu svārki. Ir svētlaimīgās došanās uz mājām (gan Cēsīs, gan Rīgā). Ir atgriešanās pie dabas un padzeršanās no bērza. Ir viegli!

Mandeļu latte

Ir kas ļoti interesants tajā sieviešu dienā. It īpaši sākot ar šo gadu, kad katra diena ir ieniršana jaunā nepazīstamu rīdzinieku pūlī, kad uz cilvēkiem var raudzīties vairāk no malas. Cēsīs visi ir saistīti viens ar otru, tas ir pilnīgi citādi. Taču Rīgā es redzu skaidri, kā šī diena darbojas. Liels pluss ir tās ģeogrāfiskais novietojums citu dienu jūklī - tas ir plaukuma laiks, katra cilvēka mazās renesanses periods un pirmās pavasara pūsmas. Uz tā visa balstoties, manī sāk rasties beznosacījumu mīlestība pret sieviešu dienu.

Ideja ir burvīga. Vienalga, cik latviska vai nelatviska, ja jums par to tīk domāt, bet sieviete-latviete var būt un ir tik pat lielisks un apbrīnojams tēls kā visur citur. Vēl lieliskāks ir idejas izpildījums, jo tas nav tikai vīriešu rokās, nē! Sieviete prot rūpēties un pat nojaust slepenās vēlēšanās, tāpēc arī savējās tai nav svešas. Un sievišķīgi ir ne tikai cept kūkas vai lūgt, lai pašu gardāko nopērk vīrietis, bet arī prast cienāties. Es šodien pirmo reizi mūžā dzēru mandeļu latte, kaut tikai izrunāt to eleganto nosaukumu viesmīlim bija patīkami. Viņš savukārt mani pārsteidza ar pēkšņu apsveikumu svētkos. Un es sevi pārsteidzu vēlreiz, saprotot, cik ļoti sirsnīgi es smaidu un cik neticami, neticami l a b i.

Varbūt pat nevajadzētu tos visus procesus iedalīt "sieviešu dienā" un "vīriešu dienā". Varbūt 8. marts, mērenos saules staros un pastaigās ar ziedu tūtām rokās mērcēts, varētu būt sevis un citu mīļas lutināšanas diena!

Uzbužinām sievišķību, vīrišķību un mazos dzīves prieciņus?

Katrā ziņā murrāju,

La.

Zudušo laiku meklējot

Kad es biju ciemos uz vārda dienu pie savas vecmāmiņas, viņa mani patiešām negaidīja. Viņa nezināja, jo nebiju brīdinājusi, es arī neesmu tik ļoti mīļa mazmeita, ka katru trešdienu vai pēdējo mēneša ceturtdienu regulāri dotos ciemos. Nē, es nekad nebiju bijusi pie savas vecmāmiņas viena. Tā situācija man deva iespēju beidzot ievērot, cik viņas virtuve vienmēr bijusi tīra un kārtīga, bet ne tikai. Visas lietas bija ņemtas rokās lēnām, aizskartas maigi un tikpat rūpīgi noliktas atpakaļ. Tas ir sajūtams.

Vecmāmiņas plaukstas, cieši kopā saspiestas, nemainīgi gulēja uz svārkiem - lai tikai viss būtu labi un lai es neietu prom pārāk drīz. Viņa jautāja par mani, stāstīja par sevi un arī par cilvēkiem aiz loga, kuri nāk pagalmā barot kaķus, jo istabā jūtas skumji. "Bet man atkal galvā viss ir vienā putrā!" viņa ik pa laikam teica. Vislielākās bailes - aizmirst to, kas ar pašu noticis. Ja pat atmiņas sāk pamazām izbeigties, tad kas gan notiek ar dzīvi? Uz galda stāvēja papīra lapa un zīmulis. Mana vecmammiņa tur pierakstīja visus, kas viņu apsveica, lai vakarā varētu apdomāt. Atcerēties.

Ejot mājās man patīk redzēt divas sliedes. Tad es zinu, ka vēl tikko kāds mazs bērns ir piedzīvojis ragaviņu priekus, tas man dod ļoti siltu sajūtu. Tā ir viena no lieliskajām atmiņām, jo tai es stāvu pa vidu - atceros, kā mani vizināja, un domāju, kā reiz vizināšu pati. Reizēm ir kādi lieli notikumi ar milzīgu piedzīvotā bagāžu, un gribot negribot nākamā diena paiet mirklīgos atmiņu uzplaiksnījumos. Taču no paša bērnības sākuma neko daudz neatceros un pieņemu, ka tas tāpēc, ka tajā laikā man vēl nebija sevišķi skaidra apziņa un domāšana, bet mani ļoti interesē, vai pēc desmit gadiem to, ko izdzīvoju tagad, es piemirsīšu tāpat kā pasenāk lasītu grāmatu. Mamma teica, ka tā nav, uz ko es ļoti ceru un pie kā pieturos. Atmiņas ir mans patiesi patīkamais īpašums. Nekustamais vēl pie tam. Taču lielākoties it visā var atrast ko uzlabojamu - man piemīt tāds netikums. Un te nu ir manas krustceles. Atmiņas ir lieliskas, bet iespējams, ka, tās atkal un atkal pārdomājot, es cenšos saprast, kā es varētu būt darījusi labāk un ko es varētu darīt tagad, lai jau pagājušo mainītu uz tagadnes fona. Sevis pieņemšana un tās visas lietas man klibo, nelīdz nekādi tur raksti vai psihopsiho grāmatas par tādām tēmām.

Pēdējā laikā mans risinājums ir sākšana no otras puses. Mana mūzikas liste mainās gaužām lēni, un man šķiet, ka tas ir vistiešākajā ziņā saistīts ar atmiņām, tāpēc tagad- alelūja!!!- esmu atklājusi, ka pasaulē ir vēl neticami daudz mūzikas, kas ar mani vēlas runāt. Un tam vajadzētu ietekmēt arī manu atmiņu gremošanas sistēmu. Jā, labāk savu kaķeni Pagātne pabarošu pagalmā, iekšā ejot arvien cita, jauniem impulsiem piepildāma. Tik un tā tur, istabā, visu jauno pierakstīšu, noglabāšu.. Bet lasīšu vēlāk, kad 18. aprīlī pie manis nāks ciemos mazmeitas. Varbūt es kaut ko būšu jau piemirsusi, tāpēc ik pa laikam līksmi iesmiešos un teikšu: "Vai tiešām ar mani tā notika?"

Au revoir,

La.

Tā

Šodien mamma man atsūtīja e-pasta vēstuli. Pirmo reizi mūžā. Tā bija ķēdes vēstule, taču jauka. Vai jūs atceraties to testiņu, kurā jāsarindo kārtībā zirgs, aita, tīģeris un pārējie dzīvnieki, jāaizvieto krāsas ar cilvēku vārdiem u.t.t.? Šis tests mani ir atradis dažādos dzīves periodos, šodien pirmo reizi krievu valodā (ja nu pārējais praktiskajiem cilvēkiem šķitīs briesmīgi pliekani, tad vismaz priecājieties, ka iemācījos dažus jaunus vārdus). Tātad. Brīnumainā kārtā rezultāti saskan ar realitāti un patiešām pareizi visu sarakstīju. Tomēr tas nav galvenais.

Nu jūs jau zināt - viena cilvēka vārds šajā testā ir tas, kuru neaizmirsīsi visu mūžu.

Jau vairākus gadus ik pa laikam domāju, ko viņš dara, iztēlojos, kādas krāsas istabā dzīvo, lai gan tas nav pārāk svarīgi. Mani interesē tas, kā viņš skatās, mazliet arī tas, kā izskatās. Man interesē viņa plaukstas un viss, ko tās rada, arī siltums. Par to domāt ir ļoti nomierinoši. Tieši viņš man asociējies ar zaļo, tāpēc es šodien testā ierakstīju viņa vārdu. Mazu plusiņu.

Ja ir kāda lieta, kas man nedara raizes, tad tā ir mīlestības meklēšana. Jo es esmu pieķērusies VIŅAM.

Pat tagad, kad mēs vēl neko viens par otru nezinām, neesam redzējušies.. Viņš nav ilūzija, jo es pavisam skaidri jūtu, ka mēs jau ilgāku laiku dzīvojam kaut kur paralēli.

Mazie plusiņi viens otru vienmēr atrod. Vismaz tā es to jūtu.