Ir kas ļoti interesants tajā sieviešu dienā. It īpaši sākot ar šo gadu, kad katra diena ir ieniršana jaunā nepazīstamu rīdzinieku pūlī, kad uz cilvēkiem var raudzīties vairāk no malas. Cēsīs visi ir saistīti viens ar otru, tas ir pilnīgi citādi. Taču Rīgā es redzu skaidri, kā šī diena darbojas. Liels pluss ir tās ģeogrāfiskais novietojums citu dienu jūklī - tas ir plaukuma laiks, katra cilvēka mazās renesanses periods un pirmās pavasara pūsmas. Uz tā visa balstoties, manī sāk rasties beznosacījumu mīlestība pret sieviešu dienu.
Ideja ir burvīga. Vienalga, cik latviska vai nelatviska, ja jums par to tīk domāt, bet sieviete-latviete var būt un ir tik pat lielisks un apbrīnojams tēls kā visur citur. Vēl lieliskāks ir idejas izpildījums, jo tas nav tikai vīriešu rokās, nē! Sieviete prot rūpēties un pat nojaust slepenās vēlēšanās, tāpēc arī savējās tai nav svešas. Un sievišķīgi ir ne tikai cept kūkas vai lūgt, lai pašu gardāko nopērk vīrietis, bet arī prast cienāties. Es šodien pirmo reizi mūžā dzēru mandeļu latte, kaut tikai izrunāt to eleganto nosaukumu viesmīlim bija patīkami. Viņš savukārt mani pārsteidza ar pēkšņu apsveikumu svētkos. Un es sevi pārsteidzu vēlreiz, saprotot, cik ļoti sirsnīgi es smaidu un cik neticami, neticami l a b i.
Varbūt pat nevajadzētu tos visus procesus iedalīt "sieviešu dienā" un "vīriešu dienā". Varbūt 8. marts, mērenos saules staros un pastaigās ar ziedu tūtām rokās mērcēts, varētu būt sevis un citu mīļas lutināšanas diena!
Uzbužinām sievišķību, vīrišķību un mazos dzīves prieciņus?
Katrā ziņā murrāju,
La.
