Kad es biju ciemos uz vārda dienu pie savas vecmāmiņas, viņa mani patiešām negaidīja. Viņa nezināja, jo nebiju brīdinājusi, es arī neesmu tik ļoti mīļa mazmeita, ka katru trešdienu vai pēdējo mēneša ceturtdienu regulāri dotos ciemos. Nē, es nekad nebiju bijusi pie savas vecmāmiņas viena. Tā situācija man deva iespēju beidzot ievērot, cik viņas virtuve vienmēr bijusi tīra un kārtīga, bet ne tikai. Visas lietas bija ņemtas rokās lēnām, aizskartas maigi un tikpat rūpīgi noliktas atpakaļ. Tas ir sajūtams.
Vecmāmiņas plaukstas, cieši kopā saspiestas, nemainīgi gulēja uz svārkiem - lai tikai viss būtu labi un lai es neietu prom pārāk drīz. Viņa jautāja par mani, stāstīja par sevi un arī par cilvēkiem aiz loga, kuri nāk pagalmā barot kaķus, jo istabā jūtas skumji. "Bet man atkal galvā viss ir vienā putrā!" viņa ik pa laikam teica. Vislielākās bailes - aizmirst to, kas ar pašu noticis. Ja pat atmiņas sāk pamazām izbeigties, tad kas gan notiek ar dzīvi? Uz galda stāvēja papīra lapa un zīmulis. Mana vecmammiņa tur pierakstīja visus, kas viņu apsveica, lai vakarā varētu apdomāt. Atcerēties.
Ejot mājās man patīk redzēt divas sliedes. Tad es zinu, ka vēl tikko kāds mazs bērns ir piedzīvojis ragaviņu priekus, tas man dod ļoti siltu sajūtu. Tā ir viena no lieliskajām atmiņām, jo tai es stāvu pa vidu - atceros, kā mani vizināja, un domāju, kā reiz vizināšu pati. Reizēm ir kādi lieli notikumi ar milzīgu piedzīvotā bagāžu, un gribot negribot nākamā diena paiet mirklīgos atmiņu uzplaiksnījumos. Taču no paša bērnības sākuma neko daudz neatceros un pieņemu, ka tas tāpēc, ka tajā laikā man vēl nebija sevišķi skaidra apziņa un domāšana, bet mani ļoti interesē, vai pēc desmit gadiem to, ko izdzīvoju tagad, es piemirsīšu tāpat kā pasenāk lasītu grāmatu. Mamma teica, ka tā nav, uz ko es ļoti ceru un pie kā pieturos. Atmiņas ir mans patiesi patīkamais īpašums. Nekustamais vēl pie tam. Taču lielākoties it visā var atrast ko uzlabojamu - man piemīt tāds netikums. Un te nu ir manas krustceles. Atmiņas ir lieliskas, bet iespējams, ka, tās atkal un atkal pārdomājot, es cenšos saprast, kā es varētu būt darījusi labāk un ko es varētu darīt tagad, lai jau pagājušo mainītu uz tagadnes fona. Sevis pieņemšana un tās visas lietas man klibo, nelīdz nekādi tur raksti vai psihopsiho grāmatas par tādām tēmām.
Pēdējā laikā mans risinājums ir sākšana no otras puses. Mana mūzikas liste mainās gaužām lēni, un man šķiet, ka tas ir vistiešākajā ziņā saistīts ar atmiņām, tāpēc tagad- alelūja!!!- esmu atklājusi, ka pasaulē ir vēl neticami daudz mūzikas, kas ar mani vēlas runāt. Un tam vajadzētu ietekmēt arī manu atmiņu gremošanas sistēmu. Jā, labāk savu kaķeni Pagātne pabarošu pagalmā, iekšā ejot arvien cita, jauniem impulsiem piepildāma. Tik un tā tur, istabā, visu jauno pierakstīšu, noglabāšu.. Bet lasīšu vēlāk, kad 18. aprīlī pie manis nāks ciemos mazmeitas. Varbūt es kaut ko būšu jau piemirsusi, tāpēc ik pa laikam līksmi iesmiešos un teikšu: "Vai tiešām ar mani tā notika?"
Au revoir,
La.
