Tā

Šodien mamma man atsūtīja e-pasta vēstuli. Pirmo reizi mūžā. Tā bija ķēdes vēstule, taču jauka. Vai jūs atceraties to testiņu, kurā jāsarindo kārtībā zirgs, aita, tīģeris un pārējie dzīvnieki, jāaizvieto krāsas ar cilvēku vārdiem u.t.t.? Šis tests mani ir atradis dažādos dzīves periodos, šodien pirmo reizi krievu valodā (ja nu pārējais praktiskajiem cilvēkiem šķitīs briesmīgi pliekani, tad vismaz priecājieties, ka iemācījos dažus jaunus vārdus). Tātad. Brīnumainā kārtā rezultāti saskan ar realitāti un patiešām pareizi visu sarakstīju. Tomēr tas nav galvenais.

Nu jūs jau zināt - viena cilvēka vārds šajā testā ir tas, kuru neaizmirsīsi visu mūžu.

Jau vairākus gadus ik pa laikam domāju, ko viņš dara, iztēlojos, kādas krāsas istabā dzīvo, lai gan tas nav pārāk svarīgi. Mani interesē tas, kā viņš skatās, mazliet arī tas, kā izskatās. Man interesē viņa plaukstas un viss, ko tās rada, arī siltums. Par to domāt ir ļoti nomierinoši. Tieši viņš man asociējies ar zaļo, tāpēc es šodien testā ierakstīju viņa vārdu. Mazu plusiņu.

Ja ir kāda lieta, kas man nedara raizes, tad tā ir mīlestības meklēšana. Jo es esmu pieķērusies VIŅAM.

Pat tagad, kad mēs vēl neko viens par otru nezinām, neesam redzējušies.. Viņš nav ilūzija, jo es pavisam skaidri jūtu, ka mēs jau ilgāku laiku dzīvojam kaut kur paralēli.

Mazie plusiņi viens otru vienmēr atrod. Vismaz tā es to jūtu.