Par biezpienu

Dažkārt, kad bijām saskrējušies, saguruši un jau pilnīgā bezspēkā saklieguši uz mammu, viņa, sarūgtināta bet gudra, ļoti skaidriem un stingri izrunātiem vārdiem atnesa to lielo smaguma un viegluma vilni. Tas mums negaidīti uzgūlās, mūsu sasārtušajiem vaigiem, nemieram un sirdsapziņai līdz aizsvieda krastā, kur smiltiņas bija negaidīti mīkstas un kur jūra, pavisam norimstot, nočukstēja savu ššš, savu viegluma, “viss-tomēr-ir-labi” ššš. Pirmajā brīdī tā šķita netaisnība, līdz pienāca otrais, kad ieklausījāmies mammas vārdos. Trešajā brīdī spīts bija salauzts – viņai ir taisnība. Un tā taču ir pati mīļākā no taisnībām, kas pastāv, es gribu tai ļauties. Ai! Mamma zina, ka šobrīd jābūt bargākai nekā citkārt. Nemocies, mamm, es sapratu jau pirmajā mirklī, ka īstenībā gribēju darīt, kā tu mīli, jo es mīlu tevi. Un es esmu drusciņ tu.

O, cik gan daudz mīlestības mums tobrīd bija, pēkšņi atkal bijām otrā frontē!

Tā mīlestība bija iesprūdusi nez kādās dzīlēs, mēs nepateicām nevienu sirsnīgu vārdiņu.

Citkārt mēs pat neatvainojāmies, likās, ka nepratīsim.

Kad biju Latvijā, dažkārt man arī gribējās tā sakliegt, pasūdzēties, nu vismaz domās, par to, ka, ja es dzīvotu kādā lielā, bagātā valstī, tad daudzas problēmas nemaz neeksistētu, es pat nezinātu, kāda ir tā sajūta. Un nez kā ir tiem, kas patiešām aizbrauc? Droši vien viņi ir apmulsuši, viņi mazliet vairāk apdomājas, sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, lai nekļūtu viņu acīs nabadzīgi muļķi, uztraucoties par lietām, par kurām tur nav pamata uztraukties. Varbūt viņi, nu vismaz domās, turpina pasūdzēties par savu iepriekšējo dzīvi, taču ārēji viņi ir mierīgi un varbūt pat lūpu kaktiņos apmierināti smaida.

Šobrīd manis Latvijā nav, tomēr es arī neesmu tur, kur ir tie daudzie latviešu aizbraucēji, es nezinu, ko viņi jūt un domā. Atklāti sakot, tā ilūzija no iepriekšējās rindkopas man jau ilgu laiku šķiet vulgāra, pilnīgi nepieņemama. “Dzīvot kādā valstī” nav tas pats, kas tur piedzimt. Piedzimšana ir svēta, tā ir vesels izvēļu saišķis. Jau tobrīd daudz kas ir atrisināts mūsu vietā. Mūsu ķermenis ir pielāgots mūsu ikdienas vajadzībām, atliek tikai augt un apgūt tā neizmērojamās iespējas, mamma un tētis palīdzēs. Arī viņi mums sastāda kompāniju it kā tāpat vien. Mēs kopā ejam pastaigās, bērniņiem ir tik viegli atgūt mieru un aizmigt svaigajā gaisā. Jā, ietves Latvijā ir daudz grubuļainākas nekā tajās bagātajās valstīs, taču mazajiem patīk tāda šūpošanās! Tā ir tā zeme, kurai es esmu izvēlēta, Dievs man izvēlējies tieši to. Tās ir manas mājas, pārbagātas ar atmiņām un stāstiem. Te, Francijā, es un ikkatrs studējošais, lietojam frāzi “es tagad atgriezīšos savā istabā”. Te mēs varam dzīvot kādā dzīvoklī, jā, kādā istabā, vietā, kura diez vai jelkad varētu kļūt par “mājām” šī vārda visbagātīgākajā nozīmē.

Varbūt es sapņoju. Varbūt man ir bijusi pārāk laimīga bērnība. Varbūt citiem latviešiem “mājas” tiktiešām ir tikai “māja”. Un vai gan es pati šobrīd neesmu samelojusies, jo jau tagad savā dzivē šo svēto vārdu esmu lietojusi, to attiecinot uz divām vietām, divās dažādās pilsētās. Un kas par to, ja viena no tām atrastos citā valstī? Tu atver durvis, un tur pretim skrien bērni, kas runā tavā dzimtajā valodā. Virtuvē kaltējas piparmētras. Katrā istabā ir pa kādai brāļa gatavotajai koka mēbelei; grūti gan gāja ar to attransportēšanu, bet ir tā vērts. Viss ir tīrs un vienkāršs, jā, mājīgs! Kāpēc ne? Tu pirms vakariņām aizej uz veikalu. Tas ir milzīgs, un tur ir pat rupjmaize, sieri ir vēl daudz lielākā izvēlē kā Latvijā. Taču biezpiena nav. Tu par to iespītējies, un tāpēc nepaņem smalko sieru, labāk svaigu gurķi. Kumelīšu tējas rajonā neviena cilvēka, tev tiek savs slepenais latvieša prieciņš. Un tādu prieciņu ir daudz, katrs no tiem liek atminēties, ka esi no tās skaistās, mīļās vietas. Varbūt ar to varētu pietikt, ja vien nebūtu vēl arī pretmets. Tiem cilvēkiem, ar kuriem tu ikdienā satiecies, piemīt vairākas kaitinošas īpašības, kuras tev liekas pilnīgi raksturīgas viņu mentalitātei. Tomēr tev ir cita, un liekas, ka viņi tā arī nekad nesapratīs, tieši kāda. Tu redzi, ka dažkārt tā pati īpašība nokaitina arī kādu kolēģi, taču viņš ar to tiek galā pavisam citādi. Tu dažkārt gaidi, ka cilvēki rīkosies “pa latviskam”, un katrreiz pārsteidzies par to, ka tas nenotiek. Tu gaidi, kad viņi kļūdīsies, nenovaldīsies vai paklusēs pa latviskam. Tu justos tik ērti. Viņi tad rīkotos līdzīgi kā tu varētu rīkoties viņu vietā. Viņos būtu kaut kas ļoti pazīstams, kaut kas vismīļākais – latviskais. Tu domās varētu teikt: “Es esmu drusciņ tu.” Tavas mājas tad sniegtos tālāk par tava mitekļa slieksni. Gluži kā tas bija Latvijā.

Esot šeit, bagātajā franču zemē, visas manas latviski mazdūšīgās domas iegūst jaunu plūdumu. Es zinu, ka tāpat kā pirmoreiz, kad atgriezos no Francijas mājās, janvārī mans atpakaļceļš sāksies perfekti iekārtotā vietā, cilvēkiem būs lieliskas kvalitātes koferi un ļoti iepraktizētais pieklājības smaids. Jau Latvijā esot, lai nokļūtu no galvaspilsētas Cēsīs, ziņkārīgi gaidīsim, vai būs jaunais vai vecais autobuss. Mēs brauksim pa dažkārt diezgan mežonīgas kvalitātes ceļiem, pļavas nebūs nopļautas. Ciematos, kuriem brauksim cauri, mēs redzēsim dažus pensionārus nākam no veikala ar jau pa pusei izbalējušiem plastikāta maisiem. Ja tajos ļautu ielūkoties, tad gurķus un tomātus gan jūs neredzētu – tie daudz smaržīgāki izaug piemājas siltumnīcā. Satiekoties mēs būsim tikpat mežonīgi laimīgi kā tā ceļu kvalitāte, taču tas būs klusi klusītiņām, pa dziļo. Tētis būs nopļāvis zāli un nogriezis matus, gaidīs, kad es to viņam pateikšu. Mamma būs piesmaržinājusi visu virtuvi. Redziet, mums ir citas bagātības, tieši tās, kas man patīk daudz vairāk. Paštaisītās dāvanas sajūsmina krietni spēcīgāk, un tā es redzu arī savu Latviju. Mēs neesam izaijāti, mums viss netiek iedots, mēs pat neuzdrošināmies visu pieprasīt. Tomēr mūsos nav arī netīkamā skaļuma un bravūras, mēs viegli protam paši pagatavot mazos ikdienas priekus. Tie vispār nav salīdzināmi ar jauniem, spīdīgiem koferiem, kas prot izvilināt tikvien kā ātri dziestošo, iepraktizēto smaidu.

Dažkārt mēs sūdzamies vai vismaz gribam to darīt, un daudz kas no tā, ko domājam, ir taisnība. Daudz kas nav sakārtots. Un tad tu nonāc citviet un redzi otru pusi. Es ceru, ka to redz visi, kas aizbrauc. Es ceru, ka siltās atmiņas, domas par īstumu, kas pieder latviešu dzīvei (izturēšanās veidā, dabā, pārtikā, sauciet visu ko gribat), viņu sūdzības pēkšņi pārtrauc, lai iedegtu to kluso mīlestības pilno sajūtu pret savu zemi. Un tad ir tik grūti lūgt piedošanu. Tāpat kā toreiz mammai. Vienīgais, kas mums tomēr izdevās, bija aizskriet viņu samīļot un gribēt nekad neatlaist. 

Dvēseles higiēna

Neviens svētceļojums nav tikai svēts, tas ir vesels jūklis. Katru dienu jākrauj sev virsū smagā mugursoma, par spīti tam, ka nakts varētu šķist bijusi pārlieku īsa, lai mugura būtu jau atpūtusies. Tomēr pirmajā dienas brīsniņā, atverot acis un redzot pavasarīgo rīta gaismu, vienā sekundē enerģijas latiņa uzskrien debesīs līdz pašai pilnībai. Jā, šajās dienās pamatīga enerģija spēj nākt tikai no debesīm, jo tās ierastās mazliet trūkst. Tur, augšā, nevienam nav jāgavē, jo visas enerģijas jau tāpat ir tīras. Par sevi gan es nebūt neesmu tik droša, tamdēļ palienu zem šīs 40 dienu svētceļojuma mugursomas kā zem dušas, kurā drusku mazāk omulīgā siltā ūdens, bet drusku vairāk mazliet vēsā, bet spirdzinošā.

Vakar es ļoti rūpīgi iztīrīju un sakārtoju savu istabu. Pēc tam sēdēju gultā un laimē, domājot, cik lieliski. Likās, ka viss atkal elpo, gluži kā uzirdinot un aplejot sausos augsnes putekļos iesnaudušos zemi. Es tur sēdēju un skatījos apkārt, bet neko jau tādu nemaz neredzēju. Būtu bijis lieki uzņemt fotogrāfijas "pirms" un "pēc", tik lielas ārējas nekārtības iepriekš nemaz nebija. Tos putekļus - kurš gan tos īsti redz, un to pilsētas netīro izelpu uz logiem ne tik. Šīs bija neredzamas pārmaiņas. Tomēr kas par jušanu!

Es ticu, ka gavēnis man izrādīsies tieši tāds. Mani it īpaši satrauc tie iekšējie putekļi, kurus es ikdienā nepamanu. Un arī tas, ka reizēm aizmirstas, kuri ir paši labākie tīrīšanas līdzekļi.

Par māmiņām, kas nojūk

Visjocīgākais ar maziem bērniem ir tas, ka viņi ir īsti cilvēki.

Nesen pabiju kopā ar vismazāko no maniem mīļajiem puisīšiem. Divatā. Diez vai patiešām mamma var nojukt, pavadot laiku Tikai mājās un Tikai ar tādu mazu kunkulīti. Īstenībā tas varētu pat izrādīties par laiku, kad divi cilvēki - viens mazs, otrs mazāks - paņēmuši integrēto kursu dzīves mākslās.

Redziet, nepilnas stundas laikā es sapratu, ka mans dīvāns patiesībā ir kā jūra. Tam ir tāds audums kā kivi miziņa - ar miniatūriem sariņiem. Kad izlaiž nagus un ar tiem novelk pa dīvānu, tad tas drusku šalc. Un tad es to visu stāstu viņam, jo es gribu, lai viņš redz pasauli nevis tādu, kādu to redz visi, bet tādu, kāda tā ir. Nu, drusku maģiska.

Un tad es saprotu, cik šī visa jūras dīvāna doma mani sajūsmina un nomierina. Tāpat kā doma, ka palagu klāšana - tā taču arī ir viena liela viļņošana. Un kā es katru vakaru ievijos tajā svaigumā, ietinos čokurā. Nav brīnums, ka es no tā mēdzu aizmigt! Pēc tam stāstu tālāk, ka ūdens ir ļoti svarīgs un ka viņš var būt laimīgs, jo viņā vēl pagaidām ir vairāk ūdens kā manī. Tamdēļ jau arī viņam ir vismierīgākais miegs no mums visiem.

Sarunājoties ar mazuli, es no pagraba uznesu savus ieziemotos fantāzijas augļus. Nez kurai no savām nākamajām dzīvēm to visu biju nodomājusi glabāt?

Todien aijāju mazo puisīti rokās un sapratu, kādas pareizas lietas es viņam stāstīju. Dzīve nekļūdīgi ir tāda, kā ir - drusku maģiska. Ūdens, jā, ir svarīgs, bez visa skaidri redzamā labuma arī tāpēc, ka tas spēj samīļot visā augumā. Bet būtībā tik ļoti pietiek ar vienu maza puisīša apskāvienu. Nojukt var, cik ļoti pietiek!

Attīrīties

Gribu mētāties ar dubļiem, apkleksēties, iegremdēties, un tad, kad pakritīšu, zemi just. Negribu, lai kādā salonā man ar glanci klāj to visu uz ķermeņa izjusti nirvāniskā manierē. Es gribu būt ļoti iesaistīta. Es gribu, lai sitas sejā, lai saķep matos un aiz nagiem, lai ir briesmīgi un mežonīgi. Vairāk kā nekad man gribas izcīnīties ar dzīvi tā, ka pēc tam var skaidri redzēt, kas jāmazgā nost.

Es Tevi izaicinu!

Mazā lēdija manā gultā

Es te šonakt neesmu viena. Un jau kādu laiciņu tā. Viņa pie manis atbrauca uz vienu no mīlīgākajiem termiņiem, kādi ir pasaulē, - līdz piedzims brālītis. Es vienmēr guļu mierīgi, aizmiegot man patīk just, kā pamazām, pamazām vairs nejūtu savu ķermeni, jo tas nav kustējies jau daudzus mirkļus, pamazām, pamazām es izgaistu noslēpumainajā miega mistērijā. Bet viņa man pa nakti krīt virsū, vienmēr baidos, vai nepalieku pārāk naidīga, stumdot viņu uz priekšu un atpakaļ. Baidos, jo vēl gluži nav īstais laiks kļūt par īgnu un vecu tanti. Šī diena ir pavadīta jauki, jo esmu mazlietiņ atkal pārliecinājusies, ka īgna nav īstais vārds.

Man bija brīvdiena, kuru pēc akadēmiskiem standartiem (?) es pavadīju pilnīgi nelietderīgi. Gulēju 10 stundas un, kad pamodos, mana seja pēc ilga pārtraukuma izskatījās drīzāk mīlīgi nekā samocīti piepampusi. Tam sekoja pelde ezerā, arī vienkārša stāvēšana ezera vidū, it kā neliela sajaukšanās ar vidi un saules apkampieniem. Es pirmo reizi mūžā mācīju mazo lēdiju peldēt, turot viņu uz savas plaukstas, un redzēju arī, kā tētis māca peldēt mammu. Ziniet, maza idillīte priekš manis. To vien darīju kā priecājos par to, ka pastāv tas viss, ko redzu, un ka pastāv tāda sajūta, kāda man no tā rodas. Gribējās laimē apmīļot visas radībiņas, tāda mātišķa frekvence.

Vēlāk es mazgāju un ķemmēju viņas matus. Manā pirmajā citu mazgāšanas pieredzē dabūju atzīmi 10, jo nenošļakstīju seju un ūdens nebija pārlieku karsts. Mēs nolēmām izmēģināt frizūru, kuru būs jāatkārto rīt no rīta, kad mazā brauks uz Jūrmalu, lai būtu klāt, kad vedīs mājās puisīti. "Es pilnīgi nevaru noticēt, ka man ir brālītis!!" viņa teica. Un ziniet, ko vēl? Tad, kad lēdija devās pie miera, bet es vēl gribēju paskatīties filmu datorā, viņa sacīja, ka "viņai nespīdēs acīs arī, ja spīdēs". Lūk, tā ir jāmīl. Par dažām lietām ir jābūt vienalga vai arī patiesībā - jāsaprot Pati Būtība, proti, ka tas nu patiešām ir mazsvarīgi. Gluži kā akadēmiskie centieni dienā, kad var pavadīt laiku ar šādu jaunkundzi. Šovasar viņai pat ir iesauļojies dekoltē un pleciņi, valkājot savu mīļmīļo rozā krekliņu, kuru es jau ilgi ar rūgtumu biju glabājusi skapī, jo pa īstam labi tajā jutos tikai uzlaikošanas kabīnē. Bet nu - viens no vērtīgajiem pirkumiem, patiesi!