Visjocīgākais ar maziem bērniem ir tas, ka viņi ir īsti cilvēki.
Nesen pabiju kopā ar vismazāko no maniem mīļajiem puisīšiem. Divatā. Diez vai patiešām mamma var nojukt, pavadot laiku Tikai mājās un Tikai ar tādu mazu kunkulīti. Īstenībā tas varētu pat izrādīties par laiku, kad divi cilvēki - viens mazs, otrs mazāks - paņēmuši integrēto kursu dzīves mākslās.
Redziet, nepilnas stundas laikā es sapratu, ka mans dīvāns patiesībā ir kā jūra. Tam ir tāds audums kā kivi miziņa - ar miniatūriem sariņiem. Kad izlaiž nagus un ar tiem novelk pa dīvānu, tad tas drusku šalc. Un tad es to visu stāstu viņam, jo es gribu, lai viņš redz pasauli nevis tādu, kādu to redz visi, bet tādu, kāda tā ir. Nu, drusku maģiska.
Un tad es saprotu, cik šī visa jūras dīvāna doma mani sajūsmina un nomierina. Tāpat kā doma, ka palagu klāšana - tā taču arī ir viena liela viļņošana. Un kā es katru vakaru ievijos tajā svaigumā, ietinos čokurā. Nav brīnums, ka es no tā mēdzu aizmigt! Pēc tam stāstu tālāk, ka ūdens ir ļoti svarīgs un ka viņš var būt laimīgs, jo viņā vēl pagaidām ir vairāk ūdens kā manī. Tamdēļ jau arī viņam ir vismierīgākais miegs no mums visiem.
Sarunājoties ar mazuli, es no pagraba uznesu savus ieziemotos fantāzijas augļus. Nez kurai no savām nākamajām dzīvēm to visu biju nodomājusi glabāt?
Todien aijāju mazo puisīti rokās un sapratu, kādas pareizas lietas es viņam stāstīju. Dzīve nekļūdīgi ir tāda, kā ir - drusku maģiska. Ūdens, jā, ir svarīgs, bez visa skaidri redzamā labuma arī tāpēc, ka tas spēj samīļot visā augumā. Bet būtībā tik ļoti pietiek ar vienu maza puisīša apskāvienu. Nojukt var, cik ļoti pietiek!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru