Neviens svētceļojums nav tikai svēts, tas ir vesels jūklis. Katru dienu jākrauj sev virsū smagā mugursoma, par spīti tam, ka nakts varētu šķist bijusi pārlieku īsa, lai mugura būtu jau atpūtusies. Tomēr pirmajā dienas brīsniņā, atverot acis un redzot pavasarīgo rīta gaismu, vienā sekundē enerģijas latiņa uzskrien debesīs līdz pašai pilnībai. Jā, šajās dienās pamatīga enerģija spēj nākt tikai no debesīm, jo tās ierastās mazliet trūkst. Tur, augšā, nevienam nav jāgavē, jo visas enerģijas jau tāpat ir tīras. Par sevi gan es nebūt neesmu tik droša, tamdēļ palienu zem šīs 40 dienu svētceļojuma mugursomas kā zem dušas, kurā drusku mazāk omulīgā siltā ūdens, bet drusku vairāk mazliet vēsā, bet spirdzinošā.
Vakar es ļoti rūpīgi iztīrīju un sakārtoju savu istabu. Pēc tam sēdēju gultā un laimē, domājot, cik lieliski. Likās, ka viss atkal elpo, gluži kā uzirdinot un aplejot sausos augsnes putekļos iesnaudušos zemi. Es tur sēdēju un skatījos apkārt, bet neko jau tādu nemaz neredzēju. Būtu bijis lieki uzņemt fotogrāfijas "pirms" un "pēc", tik lielas ārējas nekārtības iepriekš nemaz nebija. Tos putekļus - kurš gan tos īsti redz, un to pilsētas netīro izelpu uz logiem ne tik. Šīs bija neredzamas pārmaiņas. Tomēr kas par jušanu!
Es ticu, ka gavēnis man izrādīsies tieši tāds. Mani it īpaši satrauc tie iekšējie putekļi, kurus es ikdienā nepamanu. Un arī tas, ka reizēm aizmirstas, kuri ir paši labākie tīrīšanas līdzekļi.
