Teātris

Es neesmu teātra cilvēks. Un negribu būt. Tieši šajā brīdī "zirgu pastā" notiek franču teātra nodarbība, uz kuru man likās, ka es noteikti gribēšu doties, bet tā nav. Es sapratu, ka tur es jūtos tā, it kā atdotu savas emocijas, savu vissvarīgāko pildījumu citiem. Man jau nav žēl, taču teātra kontekstā man tas vēl ilgu laiku neizdotos tā, ka šķistu - jā, tas ir kas īsts. Toties iztukšojies tā vai tā pa īstam. Un negribas spēlēt un uzspēlēt. Gribas drīzāk "izkrāso pats" vakaru. Un vairāk laika pašai dzīvei. Es no visas sirds negribu būt aktrise. Bet lūkoties uz aktieru spēli.. Tas ir kas cits. Tas ir brīnišķi, ja vien patiešām var just, ka viņi atdod daļu no sava vārā pildījuma katram skatītājam. Ar tādām metodēm es to nevarētu. Tad lai nu tas paliek manam prātam mūžam nesasniedzami un ģeniāli.

Man tik ļoti patīk sēdēt pirmajās rindās. Tad var redzēt, kā sakustas katrs vaibsts, kā krīt gaisma un kā trīc rokas. Tad, kad var saskatīt īstenības robežu. Arī koncertos, lekcijās, Ziemassvētkos būt tuvu pie tā, kas runā. Tad var redzēt tos brīžus, kad cilvēks neapzināti ir skaists caur savu uztraukumu. Piekritīsiet, ka uztraukums ir neliels rūpju paveids. Rūpējas, lai citiem patiešām būtu, ko saklausīt, kad ķermenis ir nemierā no lielas gribēšanas, lai būtu l a b i. Kad vienkārši RŪP. Kad nav vienalga. Ko gan vēl vajag, kā iet ārā vai tepat un no savas dzīves pirmajām rindām skatīties sīkumiem acīs. Redzēt, kā viss ir simbolos, kā viss ir neticami. Skatīties, kā gaisma krīt. Tā var dzīvot!

Es tagad dzīvoju pārsvarā tikai ar labo roku, jo kreisā iekļuva mazā sadzīviskā avārijā. Ar labo taču vienmēr visu dara, labā arī ir tā meistare. Bet nu nevar bez otras pārāk eleganti rīkoties, nav līdzsvara. Reizēm sanāk maza, saspīlēta izrāde, kad tu dari tikai kaut ko vienu, kad tu meklē sevī it kā tikai vienu daļu. Vai arī, kad tu apzināti centies iztikt bez otra cilvēka, bez citu siltajām rokām, lai būtu viens un nepiesaistīts, jo tā var variēt ar dzīvi, neiedragāt visādos attiecību sarežģījumos sevi un apkārtējos.

Mana sadzīviskā avārija gadījās, kad es gatavoju pankūku mīklu. Jau pusceļā bija jābrauc uz slimnīcu. Mammai pateicu, ka jāpieliek vēl tikai milti, tad būs gatavs.

Bija diezgan liels stress.

Mamma esot vēl izšrubējusi visu māju, lai varētu nomierināties tiktāl, ka varētu piebērt miltus un turpināt manu mīklu.

Par to man ir žēl.

Bet arī

ļoti skaista un mīļa sajūta.

Kas gan ir pankūkas bez miltiem? Švaks teātris, ne?

Happiness is only real when shared. HELL YEAH!

Man iet labi

Vakar es biju apņēmības pilna sākt jaunu sevis sasildīšanas un pamodināšanas metodi- iet uz skolu ar kājām. Tas nenozīmē, ka tāda neesmu šodien, tas nozīmē vien to, ka vakar mana apņēmība Sākās. Es izjusti gāju kādas 45 minūtes un nodomāju, ka varētu būt arī īsāks ceļš.

Pa nakti gadījās mazāk gulēt, tāpēc cēlos tikai pusstundu pirms iziešanas, zinot, ka līdz galam pamosties varēšu paspēt arī pa ceļam.

Nepareiza izvēle.

Stunda un 15 minūtes.

Jā, es apmaldījos ceļā uz skolu.

Tā kā biju sevi jau nodevusi, tad man bija jāatrod cita uzticības persona. Trolejbuss. Lai arī kur viņš dotos, tas noteikti nebija tik pārlieku ekstraordinārs maršruts kā manējais.

Tiku līdz Čaka ielai un laimīgi devos uz to pašu ikdienišķo Piecpadsmito. Vai nav spontāni?

Trolejbusā es satiku kādu vecāku sievieti. Viņa man jautāja, kā viņai jābrauc, lai tiktu līdz Firsa Sadovņikova ielai. Viņa droši vien nevarēja iedomāties, ka no visiem trolejbusā esošajiem, es visticamāk biju ar visnožēlojamāko šī rīta topogrāfiskās veiksmes koeficientu. Tomēr man viss izdevās.

Nu jau ļoti žirgta gāju uz lekciju un manī bija Polianniskas un mazliet svētlaimīgas domas. Ka ir realizējies labākais variants. Iespējams, ka kaut kas manās iepriekšējās dienās bija tāds, kas izšķīra, vai apmaldīšos es, vai arī tā sieviete. Ja kaut kas mistisks būtu licis man nezināt, kur atrodas Sadovņikova iela, tāpat kā tas lika man šodien apmulst ceļā uz akadēmiju, tad tas mani ietekmētu daudz spēcīgāk. Labāk izdzīvot caur sevi.

Mierinājums

Manī sākušās gadalaiku maiņas. Tad, kad laikapstākļi kļūst aukstāki, tad parasti ir daudz vai arī ilgstoši nokrišņi. Arī man - nokrišņi pilnā sparā. Krīt lietas no rokām ārā, ir iesnas, šodien pamodos no tā, ka es aizgūtnēm raudu (nē, it kā nav nekāda rudens depresija). Pagājušajā nedēļā pat balss bija izkritusi ārā. Gribētos ticēt, ka tas viss patiešām nenozīmē neko vairāk un mazāk kā to, ka manī iestājas Rudens. Tas uzmundrinoši apliecinātu, ka esmu daļiņa no dabas, nevis kāds cilvēks, kurš pa to tikai bradā un jūtas no tās atstatus. Jūtas pārāks.

Bēt

par to nav stāsts.

Stāsts ir par to, ka man šodien ir draņķīgs noskaņojums. Ar mani nav tā, ka šādās dienās es teiktu - viss ir riebīgi, pasaule mani nemīl vai ka gribas mirt. Drīzāk jau tieši otrādi - gribas lietas atdzīvināt, jo vairākas sajūtas no labo emociju paletes it kā ir pagaisušas. Un tad gluži kā kad pēc ilgas un mokpilnas upeņu ievārījuma burkas atvēršanas uz garduma virsmas skatam paveras pelējums, tāpat arī manā tā jau skābenajā dienā parādās jautājums - KĀ lai atdzīvina? Varu, protams, sacīt, ka manu dzīvi iegriež ģimene, māju sajūta, garšīga literatūra un kino... Kā jau katrs cilvēks, kuram kādā no visām iepazīšanās reizēm ir bijis jānosauc savas dzīves lielās sastāvdaļas, arī man tās ir definētas. Vienreiz es pat centos pierakstīt visas mazās lietiņas, kas man patīk, lai tad, kad "nav labi", varētu gaužām racionāli, pēc saraksta nodarboties ar to, kam vajadzētu radīt patīkamu sajūtu. Es mēģināju izstrādāt improvizētu personīgo glābšanas programmu, lai būtu vieglāk pārdzīvot dienas, kas grūti pārdzīvojamas.

Mans secinājums ir, ka nekas, PILNĪGI nekas no Laimīgā cilvēka laimes neder Nelaimīga cilvēka laimei. Kaut arī tehniski tas ir viens un tas pats ķermenis un tātad arī viens un tas pats cilvēks, bet neder. Es šajā dienā esmu pilnībā noslēgts nemiera kodols - negribu nevienu satikt, jo, ja ir iespēja, ka varētu nebūt sevišķi mīļa, tad šodien tā aktivizējas. Un negribas arī neko baudīt un ņemt no apkārtējā, liekas, ka viss jau ir pilns ar to manu iekšējo ciklonu.

Tomēr arī šis punkts manā dzīvē ir ekskluzīvs ar to, ka tieši tāds, kā tas ir šodien, tas nebūs rīt. Tāpēc šodien es beidzot mēģināju saprast, kāds ir šī melnā punkta raksturs, un apjautu, ka mīnusu dienās esmu līdzīga

mazam

bērnam.

Viņi kašķējas, nezina, ko grib darīt, bet grib, lai citi viņus aizrauj. Tomēr tas ir mazliet kaitinoši, tāpēc cilvēki liek viņiem pašiem nomierināties un padomāt. Lai nekļūst cimperlīgi. (hmm, vai vēl kāds lieto šo vārdu?) Un mazliet smieklīgi, ka tas pat laikam ir pareizi.

Es sev palasīju priekšā grāmatu. Balsī. It kā kāds pazīstams un tuvs cilvēks būtu pie manis, it kā atkal pasaule būtu droša un mīļa. Balss atsitas pret lapu un tas vairs neesi tu pats, kas tevi mierina. Tas ir tas otrs, Laimīgais cilvēks. Nekad jau nevajag aizmirst, ka viņš ir tajā paša ķermenī, kur Nelaimīgais.