Mierinājums

Manī sākušās gadalaiku maiņas. Tad, kad laikapstākļi kļūst aukstāki, tad parasti ir daudz vai arī ilgstoši nokrišņi. Arī man - nokrišņi pilnā sparā. Krīt lietas no rokām ārā, ir iesnas, šodien pamodos no tā, ka es aizgūtnēm raudu (nē, it kā nav nekāda rudens depresija). Pagājušajā nedēļā pat balss bija izkritusi ārā. Gribētos ticēt, ka tas viss patiešām nenozīmē neko vairāk un mazāk kā to, ka manī iestājas Rudens. Tas uzmundrinoši apliecinātu, ka esmu daļiņa no dabas, nevis kāds cilvēks, kurš pa to tikai bradā un jūtas no tās atstatus. Jūtas pārāks.

Bēt

par to nav stāsts.

Stāsts ir par to, ka man šodien ir draņķīgs noskaņojums. Ar mani nav tā, ka šādās dienās es teiktu - viss ir riebīgi, pasaule mani nemīl vai ka gribas mirt. Drīzāk jau tieši otrādi - gribas lietas atdzīvināt, jo vairākas sajūtas no labo emociju paletes it kā ir pagaisušas. Un tad gluži kā kad pēc ilgas un mokpilnas upeņu ievārījuma burkas atvēršanas uz garduma virsmas skatam paveras pelējums, tāpat arī manā tā jau skābenajā dienā parādās jautājums - KĀ lai atdzīvina? Varu, protams, sacīt, ka manu dzīvi iegriež ģimene, māju sajūta, garšīga literatūra un kino... Kā jau katrs cilvēks, kuram kādā no visām iepazīšanās reizēm ir bijis jānosauc savas dzīves lielās sastāvdaļas, arī man tās ir definētas. Vienreiz es pat centos pierakstīt visas mazās lietiņas, kas man patīk, lai tad, kad "nav labi", varētu gaužām racionāli, pēc saraksta nodarboties ar to, kam vajadzētu radīt patīkamu sajūtu. Es mēģināju izstrādāt improvizētu personīgo glābšanas programmu, lai būtu vieglāk pārdzīvot dienas, kas grūti pārdzīvojamas.

Mans secinājums ir, ka nekas, PILNĪGI nekas no Laimīgā cilvēka laimes neder Nelaimīga cilvēka laimei. Kaut arī tehniski tas ir viens un tas pats ķermenis un tātad arī viens un tas pats cilvēks, bet neder. Es šajā dienā esmu pilnībā noslēgts nemiera kodols - negribu nevienu satikt, jo, ja ir iespēja, ka varētu nebūt sevišķi mīļa, tad šodien tā aktivizējas. Un negribas arī neko baudīt un ņemt no apkārtējā, liekas, ka viss jau ir pilns ar to manu iekšējo ciklonu.

Tomēr arī šis punkts manā dzīvē ir ekskluzīvs ar to, ka tieši tāds, kā tas ir šodien, tas nebūs rīt. Tāpēc šodien es beidzot mēģināju saprast, kāds ir šī melnā punkta raksturs, un apjautu, ka mīnusu dienās esmu līdzīga

mazam

bērnam.

Viņi kašķējas, nezina, ko grib darīt, bet grib, lai citi viņus aizrauj. Tomēr tas ir mazliet kaitinoši, tāpēc cilvēki liek viņiem pašiem nomierināties un padomāt. Lai nekļūst cimperlīgi. (hmm, vai vēl kāds lieto šo vārdu?) Un mazliet smieklīgi, ka tas pat laikam ir pareizi.

Es sev palasīju priekšā grāmatu. Balsī. It kā kāds pazīstams un tuvs cilvēks būtu pie manis, it kā atkal pasaule būtu droša un mīļa. Balss atsitas pret lapu un tas vairs neesi tu pats, kas tevi mierina. Tas ir tas otrs, Laimīgais cilvēks. Nekad jau nevajag aizmirst, ka viņš ir tajā paša ķermenī, kur Nelaimīgais.