Vakar es biju apņēmības pilna sākt jaunu sevis sasildīšanas un pamodināšanas metodi- iet uz skolu ar kājām. Tas nenozīmē, ka tāda neesmu šodien, tas nozīmē vien to, ka vakar mana apņēmība Sākās. Es izjusti gāju kādas 45 minūtes un nodomāju, ka varētu būt arī īsāks ceļš.
Pa nakti gadījās mazāk gulēt, tāpēc cēlos tikai pusstundu pirms iziešanas, zinot, ka līdz galam pamosties varēšu paspēt arī pa ceļam.
Nepareiza izvēle.
Stunda un 15 minūtes.
Jā, es apmaldījos ceļā uz skolu.
Tā kā biju sevi jau nodevusi, tad man bija jāatrod cita uzticības persona. Trolejbuss. Lai arī kur viņš dotos, tas noteikti nebija tik pārlieku ekstraordinārs maršruts kā manējais.
Tiku līdz Čaka ielai un laimīgi devos uz to pašu ikdienišķo Piecpadsmito. Vai nav spontāni?
Trolejbusā es satiku kādu vecāku sievieti. Viņa man jautāja, kā viņai jābrauc, lai tiktu līdz Firsa Sadovņikova ielai. Viņa droši vien nevarēja iedomāties, ka no visiem trolejbusā esošajiem, es visticamāk biju ar visnožēlojamāko šī rīta topogrāfiskās veiksmes koeficientu. Tomēr man viss izdevās.
Nu jau ļoti žirgta gāju uz lekciju un manī bija Polianniskas un mazliet svētlaimīgas domas. Ka ir realizējies labākais variants. Iespējams, ka kaut kas manās iepriekšējās dienās bija tāds, kas izšķīra, vai apmaldīšos es, vai arī tā sieviete. Ja kaut kas mistisks būtu licis man nezināt, kur atrodas Sadovņikova iela, tāpat kā tas lika man šodien apmulst ceļā uz akadēmiju, tad tas mani ietekmētu daudz spēcīgāk. Labāk izdzīvot caur sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru