Es te šonakt neesmu viena. Un jau kādu laiciņu tā. Viņa pie manis atbrauca uz vienu no mīlīgākajiem termiņiem, kādi ir pasaulē, - līdz piedzims brālītis. Es vienmēr guļu mierīgi, aizmiegot man patīk just, kā pamazām, pamazām vairs nejūtu savu ķermeni, jo tas nav kustējies jau daudzus mirkļus, pamazām, pamazām es izgaistu noslēpumainajā miega mistērijā. Bet viņa man pa nakti krīt virsū, vienmēr baidos, vai nepalieku pārāk naidīga, stumdot viņu uz priekšu un atpakaļ. Baidos, jo vēl gluži nav īstais laiks kļūt par īgnu un vecu tanti. Šī diena ir pavadīta jauki, jo esmu mazlietiņ atkal pārliecinājusies, ka īgna nav īstais vārds.
Man bija brīvdiena, kuru pēc akadēmiskiem standartiem (?) es pavadīju pilnīgi nelietderīgi. Gulēju 10 stundas un, kad pamodos, mana seja pēc ilga pārtraukuma izskatījās drīzāk mīlīgi nekā samocīti piepampusi. Tam sekoja pelde ezerā, arī vienkārša stāvēšana ezera vidū, it kā neliela sajaukšanās ar vidi un saules apkampieniem. Es pirmo reizi mūžā mācīju mazo lēdiju peldēt, turot viņu uz savas plaukstas, un redzēju arī, kā tētis māca peldēt mammu. Ziniet, maza idillīte priekš manis. To vien darīju kā priecājos par to, ka pastāv tas viss, ko redzu, un ka pastāv tāda sajūta, kāda man no tā rodas. Gribējās laimē apmīļot visas radībiņas, tāda mātišķa frekvence.
Vēlāk es mazgāju un ķemmēju viņas matus. Manā pirmajā citu mazgāšanas pieredzē dabūju atzīmi 10, jo nenošļakstīju seju un ūdens nebija pārlieku karsts. Mēs nolēmām izmēģināt frizūru, kuru būs jāatkārto rīt no rīta, kad mazā brauks uz Jūrmalu, lai būtu klāt, kad vedīs mājās puisīti. "Es pilnīgi nevaru noticēt, ka man ir brālītis!!" viņa teica. Un ziniet, ko vēl? Tad, kad lēdija devās pie miera, bet es vēl gribēju paskatīties filmu datorā, viņa sacīja, ka "viņai nespīdēs acīs arī, ja spīdēs". Lūk, tā ir jāmīl. Par dažām lietām ir jābūt vienalga vai arī patiesībā - jāsaprot Pati Būtība, proti, ka tas nu patiešām ir mazsvarīgi. Gluži kā akadēmiskie centieni dienā, kad var pavadīt laiku ar šādu jaunkundzi. Šovasar viņai pat ir iesauļojies dekoltē un pleciņi, valkājot savu mīļmīļo rozā krekliņu, kuru es jau ilgi ar rūgtumu biju glabājusi skapī, jo pa īstam labi tajā jutos tikai uzlaikošanas kabīnē. Bet nu - viens no vērtīgajiem pirkumiem, patiesi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru